Jautājums draugiem - Latvijas suverēnais suverēns

Meklēt
Go to content

Main menu:

Jautājums draugiem

Aktivitātes > 2014

Mani pārsteidz viena lieta. Vienkārši nesaprotu. Varbūt man prāta pietrūkst, varbūt pieredzes. Varbūt nespēju iejusties Jūsu dvēseles....

Tik daudz Jūsu te ir. Tik daudz gudru, zinošu, interesantu, pieredzējušu, aktīvu cilvēku. Tik daudz politikā ieinteresētu. Visdažādākos rakstiņus rakstāt, runas virzāt, iesakāt dažādus materiālus gan no oficiālās preses, gan arī no neoficiālās, visu, ko iespējams atrast un izrakt. Visu komentējat, apspriežat, iesaistāties, kritizējat, slavējat. Mēs rakstām dzejoļus, dalāmies receptēs, skaistās frāzēs un pārsūtām mūziku. Ļoti jauki! Es arī piedalos šajās brīnumjaukajās aktivitātēs.


Peļam un ceļam mūsu vietvalžus, Eiropas Savienību, slikto politiku un sistēmu. Vairāk slikta saskatām nekā laba, viens otru mācām un pārmācām...


Šogad Latvijā būs divas vēlēšanas. 24. maijā mūs aicina pie urnām, lai ievēlētu mūsu priekšstāvjus lielajā un tālajā Briselē. Tur mūsu pārstāvniecība no visa Eiropas Parlamenta ir 9 personas, tas ir 1,2% mūsējo. Attiecīgi mūsu interese nav īpaši liela. Ko gan mēs tur varam ietekmēt? Pat bērnam skaidrs, ka ar 9 balsīm no 766 laikam jau neko sev svarīgu nepanāksi...
Otras vēlēšanas notiks 4. oktobrī, kad mēs atkal drīkstēsim sev ievēlēt Saeimu. Vai tā būs jauna, vai tie paši vecie vēži vecās kulītēs? Vai ievēlēsim fantomus kā Sudrabas partiju „Tautas kustība „No sirds Latvijai""? Fantoms tādēļ, ka visi runā, visur reklamē un visur par šo vēl nedibināto konstruktu apspriež, bet tautas vadone prasmīgi klusē par savas topošās partijas mērķiem, uzdevumiem, virzienu. Tauta absolūti vēl neko nezina, kurā virzienā tad šī kustība tautu sauks, par ko tad mēs varēsim vēlēt? Bet jau sauc. Ideja esot "vienam otru atbalstīt". Tā nav politiska ideja. Tie ir tukši vardi. Atrodiet šodien cilvēku, kurš citus cilvēkus neatbalsta. Mēs taču visi ik dienu viens otru atbalstam. Un pat tad, ja mēs pēc šāda mudinājuma divreiz vairāk saktu viens otru atbalstīt, vai tas radītu kādu virzienu sabiedrībā, kādu virzienu politikā? Vai tiešām ideja ir tikai kustēšanās kustēšanās labad?
Vai gaidīsim uz jaunu Laimdotu, kārtējo Mesijas atnākšanu, Laimes lāci? Kādēļ? Ar kādām tiesībām? Un cik ilgi gaidīsim? Cik ilgi ar cerībām sevi barosim? Vai līdz Jāņiem? Un tad atkal, kā jau kuro reizi, saprotot, ka nav neviena vēlama piedāvājuma, nevienas tautas intereses pārstāvošas partijas, neviena vēlama kandidāta, sāksim atkal viens otru pierunāt boikotēt vēlēšanas?


Boikots ir vājības pazīme. Tā dara bērni. Vai mēs vēlamies ieņemt bērna pozu? Ievelēti taču tiks vienalga 100 priekšstāvji. Bet tad bez mūsu dalības. Bērns niķojas, bet pieaugušie dara savu. Dara, kas darāms.


Vai mēs to gribam? Šodien man izskatās, ka mēs te visi mierīgi ļaujam sevi laikam virzīt šajā virzienā. Bezatbildīgi un gļēvi. Varbūt tomēr radīsies kāds „normāls" piedāvājums? Gan jau Bordāns uzrakstīs pieņemamu programmu; viņi reģionus pārstāvēs. Daudziem Repsis patīk; viņš stipru latu turēja. (Pat ja tas tieši bija galvenais mūsu ražošanas iznīcināšanas faktors.) Daļa gaida no Sudrabas lielo tautas glābējas izgājienu. Tik ļoti daudzi pieraduši klausīties viņas kritiskajos norādījumos, ka cer, ja viņa pie varas atnāks, tad visu kartībā savedīs. Cerība un ticība ir ļoti laba lieta. Diemžēl visiem šiem lielo cerību nesējiem ir savi lieli sponsori (vai interešu bīdītāji). Un tas nozīmē, ka viņi būs spiesti atlīdzināt sponsoru ieguldījumus. Atlīdzināšana tiek gaidīta ar procentiem (peļņu). Skatoties no uzņēmējdarbības viedokļa, tas ir normāli. Tātad jaunās valdības likumi būs jauno sponsoru interesēs. Ne tautas interesēs!!! Ar to mums ir jārēķinās.

Pieredze un piedzīvotais man gan vairs neļauj naivi cerēt, ka beidzot būs tas piedāvājums, par kuru es vēlos vēlēt.


Vai gaidīsim? Vai turpināsim cerēt? Kāda mums vēl ir izvēle? Ko mēs vēl varam darīt, izņemot gaidīt un cerēt? Varbūt vajadzētu pašiem kļūt aktīviem? Vai mēs no tā baidāmies? Vai baidāmies par sevi, ka kļūsim tādi paši kangari, ka mūs varēs uzpirkt? Vai neticam sev? Vai neuzticamies sev? Vai neuzticamies saviem domubiedriem? Vai mums ir savtīgi nolūki? Vai mums slinkums? Vai vājums? Vai mazvērtības komplekss? Vai baidāmies uzdrīkstēties? Vai baidāmies, ka mūsu vājības tiks atklātas? Vai nespējam sadarboties? Vai neprotam atrast kopīgu valodu? Varbūt mūsu ego ir pārāk milzīgs? Varbūt baidāmies kļūdīties? Varbūt baidāmies vienkārši zaudēt?


Manuprāt, Latvijai ir nepieciešams virziens. Konkrēts virziens!
Ir jānosaka konkrēts mērķis! Ko tad mēs gribam? Kā mēs šeit savā dzimtenē gribam dzīvot? Kādas gribam savstarpējās attiecības noteikt (satversmes kompetence, likumdošana, līgumi, demokrātiska nauda)? Bez virziena, nav attīstība! Tikai tad, kad cilvēks, zina, ko viņš grib sasniegt, kur viņš grib nonākt, viņš kaut kad, tur arī nonāks, ja kaut ko tajā virzienā uzsāks un mērķtiecīgi darīs. Tāpat tas arī ir ar sabiedrību, ar tautas kustību, kādu biedrību vai partiju. Kaut ko izmainīt var tikai tad, ja zina, ko grib izmainīt. Tad var lemt, kā grib izmaināmo izmainīt. Un tad jau izdomā, kā to var izdarīt.

To, ka sistēma ir slikta un pie visa mūsu posta vainīga, mēs visi sen esama sapratuši. To izmainīt ir tikai un vienīgi mūsu rokās un mūsu uzdevums. Tā ir arī mūsu un vienīgi mūsu – tautas - atbildība.


Kas tad ir jādara?


Vispirms ir katram jāaptver, kas viņam šajā sistēmā nepatīk. Pavisam vienkārši uz papīrīša jāuzraksta šodienas sistēmas plusu un mīnusu (pozitīvo un negatīvo pušu) saraksts. Tā ir esošā analīze. Tas, kas mums katram nepatīk, tas tad arī ir jāmaina.

Individuāli izmainīt sistēmu ir diezgan grūti un laika ietilpīgi. Kopā darot, to var daudz ātrāk, efektīvāk un gudrāk. Prātus, spēkus un enerģiju saliekot kopā, panākumi noteikti būs lielāki, nekā katram atsevišķi. Tādēļ ir jāmeklē domubiedri. Tādi cilvēki, kuri savā sistēmas plusu un mīnusu sarakstā ir nonākuši pie ļoti līdzīgiem secinājumiem. Šiem cilvēkiem tad arī ir jāapvienojas, jāatrod kopēja valoda un jāvirza kopējie mērķi. Tas ir viņu kopējais sabiedriski-politiskais virziens. Šie mērķi ir kopā jāuzraksta īsajā un garajā programmā. Kopējo mērķu pārstāvjiem ir jādibina viena organizācija, biedrība vai parija un jāpiedāvā savus mērķus vēlēšanām 4. oktobrī. Tā ir reāla dalība politiskajos procesos. Tā ir arī reāla iespēja kaut ko valstī un sabiedrībā izmainīt. Tā ir iespēja galu galā izmainīt arī sistēmu.


Un nu mans jautājums, Jums, draugi! Kādēļ Jūs neiesaistāties? Vai turpināsiet kā līdz šim? Kritizēt, pelt, nievāt, vainot, ignorēt, gausties, žēloties, boikotēt, raudāt par izbraukušajiem bērniem un mazbērniem, par iztirgoto zemi, par iznīcināto tautsaimniecību, par dārgajiem tarifiem un cenām, par mazajām algām????


Mēs vēl varam paspēt! Mēs esam gudri un zinoši! Mums vēl ir laika! Mums ir brīnišķīgs potenciāls! Pietiks arī pašiem ar savu naudu un enerģiju! Viss mums būs gana, ja mēs tikai gribētu....

Manu piedāvājumu katrs var apskatīt šeit pat dienasgrāmatā un lapā www.suverenssuverens.org

Tā ir mūsu katra izvēle.
Paldies!
A.J.


PS: http://www.suverenssuverens.org/ko-darit.php
http://www.suverenssuverens.org/musu-merki.php
http://www.suverenssuverens.org/monetara-politika.php
http://www.suverenssuverens.org/2014.html Aktivitātes 2014
http://www.suverenssuverens.org/suverenitate.php

 
Atpakaļ uz lapas sākumu | Atpakaļ uz sākumu