Ervīns Ceihners: Sirdsaicinājums - Latvijas suverēnais suverēns

Meklēt
Go to content

Main menu:

Ervīns Ceihners: Sirdsaicinājums

Ceļam jaunu Latviju > Msu filozifija

Mēs visi gribam, lai pasaule kļūtu labāka, harmoniskāka, bet nereti savu enerģiju, savu intelektuālo potenciālu izšķiežam veltīgi un nelietderīgi, nerazdami savām aktivitātēm īstus ideālus, dzenoties pēc pseidovērtībām, graujot un iznīcinot to, kas, mūsuprāt, ir traucējošs, slikts. Vai arī vienkārši konfliktējot ar varas struktūrām, citādi domājošiem, protestējot pret apkārt valdošo netaisnību, liekulību, riebeklībām, nereti atbildot ar to pašu vai ieslīgstot negatīvismā, pasīvā, neauglīgā pašapcerē un pašizolējoties. Šāda darbība bez sirdsgudrības iztukšo dvēseli, dezorientē ļaudis, rada sajukumu viņu vērtībās. Tā visā pilnībā atklāj mūsu aprobežoto apziņu, kad ar vairumu no mums manipulē, liek noticēt jebkuriem maldiem, aplamībām, kultivē aizspriedumus, rada un izplata domāšanas un uzskatu klišejas - to lieliski ilustrē pašreizējā praktiskā politika un esošā izglītības sistēma.

       Vai tiešām mēs nekādi nevaram rast cilvēku – Dieva bērnu, mērķtiecīgu darbību, aktivitātes vienojošus motīvus, mērķus, kas mūs saliedētu un konsolidētu mūsu pūliņus, virzītu un noteiktu mūsu izvēli, koncentrētu mūsu enerģiju humānas, sociāli atbildīgas sabiedrības veidošanai, un tādējādi mēs rastu izeju no manipulētas (falsificētas) demokrātijas strupceļa?!   
                                                                                                
    Garīgums ir tas, kas no pirmsākumiem vieno visus cilvēkus - apziņa, ka mēs visi esam Dieva bērni, ka visos ir apslēpta dievišķā dzirksts. Un garīgums attīstās, stiprinās, kļūst par hegemonu Mīlestībā un Ticībā, Visuma likumu apzināšanā un ievērošanā! Tātad garīguma saturu veido Mīlestība visā tās daudzveidībā, daudzšķautnainībā un krāšņumā. Mūs visus kā Dievišķas būtnes vieno Mīlestība, mūsu visu Dievišķā misija ir mīlēt citam citu! Apzinoties un pieņemot to, mēs savu dzīves darbību virzīsim, lai līdzcilvēki no mums saņemtu to pašu, ko gribam saņemt no viņiem - savstarpējā cieņā un mīlestībā motivētu un rosinātu rīcību ar tai atbilstošiem  rezultātiem!

Lai to īstenotu, nestu savu artavu garīgi orientētas sabiedrības veidošanā, nešaubīgi jāsāk ar sevi! Sabiedrības garīgā atmoda sākas ar paša cilvēka iekšējo atmodu. Esošo problēmu risinājums jāmeklē vispirms sevī, saprotot, ka ne tikai garīgo, bet arī materiālo bagātību var iegūt, darot labu citiem un caur to – arī sev! Galu galā, katrs no mums pats gatavo sev dzīves spriedumu un ir savas laimes (vai nelaimes) kalējs.

Kamēr pats negribēsi, neviens tev palīdzēt nevarēs! Tava dzīve ritēs atbilstoši paša izvēlei, jo nebūsi izmantojis savu potenciālu, savas iespējas kļūt par palīgu, par pilnīgu instrumentu sava Radītāja rokās. Tikai mobilizējot savus garīgos spēkus, savus iekšējos resursus cīņā ar vājumu, bezcerību, slinkumu, vienaldzību, izvirzot sev sociāli atbildīgus mērķus, pārvarot patmīlības diktētas tieksmes darīt tikai to, kas pašam dod tūlītēju labumu, vienmēr rēķinoties ar līdzcilvēkiem līdzekļu izvēlē savu mērķu sasniegšanai, un izjūtot nepieciešamību saklausīt otru cilvēku, paskatīties uz pasauli ar otra cilvēka - tāda paša Dieva bērna kā esi pats, – acīm, notiek cilvēka garīgā izaugsme Mīlestībā.

Daudzos cilvēkos mītošais saltais aprēķins un racionālisms aug un vairojas no bailēm, fobijām, jo ignorē īstu, patiesu Mīlestību, un tā ļaudis atražo un uztur tādu dzīves realitāti, kādā paši atrodas, neapzinoties, ka galvenais faktors, kas no iekšienes var kardināli mainīt visu uztveri, atvērt ļaudīm acis un sirdi, ir pašā cilvēkā – mīlestības jūtās un spējā nesavtīgi dalīties ar tām! Dodot gūtais neatņemams! Tikai ņemšanai un došanai jābūt dinamiskā līdzsvarā, lai došanas laimi un prieku nenomainītu vilšanās, ciešanas, sāpes un naids.

Tas viss ir sasniedzams, jo tāds ir cilvēka dzīves garīgais saturs un jēga, tā ir Jēzus Kristus mācības pamattēzes – mīliet cits citu kā sevi pašu - īstenošana dzīvē. Dievs kļuva par cilvēku, lai cilvēks kļūtu par Dievu!  Dieva valstība ir katrā no mums, un tai pēc būtības nav obligāti vajadzīgi tempļi un baznīcas, profesionāli starpnieki, jo Svētie raksti mums saka: Bet kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā ... (Mateja evaņģēlijs 6.6, kā arī Евангелие от Филиппа (www.vehi.net/ 4.lpp.).

Kas vajadzīgs, lai tas piepildītos,  lai citu cilvēku laime kļūtu arī par manu laimi? Atbilde ir šķietami vienkārša – katram jāapzinās, jāizjūt visu, visu cilvēku - gan reliģiozu, gan neticīgu, gan ateistu, iekšējā vienotība Dievā (lai gan Dievs izpaužas tikai tajos, kas Viņam tic, un atbild tiem, kuri patiesā ticībā vēršas pie Viņa). Tas ir pamats savstarpējas cieņas pilnai komunikācijai – nemeklējot sociālas, nacionālas, kultūras, reliģiskās atšķirības, mentalitātes ierobežojumus un tamlīdzīgus atsvešināšanās, atgrūšanās faktorus, nesākot vērtēt un salīdzināt: simpatizē – nesimpatizē; pareizi - nepareizi, nenodalot: savējais – svešs; mīlams – nemīlams, bet esot sirdsgudram, sirdsmīļam, lai saskatītu katrā cilvēkā Dieva bērnu – tādu kā esi pats.

      Mūsu dvēsele pati par sevi ir ārpus labā un ļaunā, bet, iegūstot skaudro dzīves pieredzi, izpratni par apkārtējo realitāti, mūsu objektīvās zināšanas subjektivizējas, polarizējas labā un ļaunā izpratnē, apjēgsmē. Nekas nav pats par sevi ne labs, ne slikts, tik mūsu apziņa to dara tādu – Šekspīra vārdi („Hamlets”). Tikai garīgi attīstoties, attīrot sevi no savtīgā ego, mēs apzinām esamības veselumu, iemācāmies tvert Visumu kopumā, harmoniskā līdzsvarā, apjēdzot, ka viss ir viens un viens ir viss, tā gremdējoties savā svētlaimīgajā sākotnē.

       Tātad jāatver durvis uz cilvēka dvēseli, caursitot vienaldzības un aizspriedumu bruņas, čaulu, kurā mēs noslēdzamies no citiem - sev līdzīgiem, pretstatām cits citu, meklējam un veiksmīgi atrodam pagātnes grēkus,  nesamierināmas atšķirības viens otrā un cīnāmies viens pret otru, sējot alkatību un naidu, nesot nelaimes un konfliktus, radot dvēseles ciešanas.

       Mūsu dzīves rūgtā, skaudrā pieredze novedusi pie tā, ka, diemžēl, vairs neuzticamies pat gaišiem cilvēkiem, apšaubām citu nesavtību, godaprātu, mērām citus pēc sava ģīmja un līdzības, tai pat laikā iekrītot veikli izliktās demagoģijas lamatās, ļaujam manipulēt ar sevi, jo paši esam nedroši, maldināti, nepārliecināti, nekritiski, jo arī paši nereti pārkāpjam baušļus, maldīgi cerēdami, ka apkārtējie to neuzzinās, ka mani nepieķers melos, intrigās, grēkos, ka pratīšu notēlot nevainīgo – kas nav pieķerts, tas nav zaglis! Kā arī, sociāli nostiprinoties un  piemērojoties, kļūstam pašpārliecināti, iedomīgi, neiecietīgi, paštaisni, jo mums pietrūkst garīguma, ideālu, mīlestības diktētu motīvu un ticībā Dievam balstītu vērtību orientācijas.

       Lūdzu, mēģiniet kaut uz mirkli iedomāties, cik mēs visi būtu laimīgi, cik varena būtu cilvēce, kāds posts tiktu novērsts, ļaudīm apzinot savu dievišķo sākotni, pārvarot dzīvnieciskos instinktus sevī un īstenojot dzīvē šo visiem tik saprotamo, tik dabisko vajadzību un nepieciešamību vienoties Mīlestībā uz Dievu, uz citiem cilvēkiem kā Dieva bērniem, uz Dabu kā Dieva izpausmi, novēršot saknē  ļaunuma izplatības cēloņus!  

     Mēs katrs atsevišķi esam ļoti atšķirīgi, neesam ideāli, bet visi kopā - vienoti Mīlestībā, stipri Ticībā - mēs varam, mums vajag organizēt uz Dievišķās morāles principiem (morāle bez Dieva ir un būs tikai un vienīgi valdošās elites morāle), uz apzinātiem Visuma likumiem balstītu sabiedrību un harmonijā dzīvot tajā! Protams, šādas vīzijas īstenošana ir iespējama tikai un vienīgi tad, ja iespējami vairāk sirdsgudru cilvēku nostāsies un vēlēsies iet pa garīgās atmodas ceļu.

     Viss, ko Dievs radījis, ir savstarpēji saistīts un iekšēji integrēts, visi esam dievišķas būtnes, dievišķā izpausmes, un tādējādi visi esam savstarpēji vienoti. Pateicoties šai saliedētībai, cilvēkā potenciāli pastāv un progresē iekšēja nepieciešamība darīt labu sabiedrībai, būt tolerantam, izprotošam un zinātkāram, savas brīvās gribas izpaudumos nepakļauties varas manipulācijām ar savu apziņu un garīgās aprobežotības dēļ nekļūstot par tukšskanīgu protestētāju, tumsonīgu kritizētāju vai pārgudru spriedelētāju.

        Mūsu radošais potenciāls atklājas harmoniskās, uz dialogu balstītās, atklātās un uzticīgās, mīlestību izstarojošās attiecībās ar citiem cilvēkiem. Un sirdsgudrība ir šīs harmonijas diriģents. Tā mēs iepazīstam viens otru, pašapliecināmies, izzinām sevi caur citiem un atklājam viņos arī savu dvēseli.

 Cilvēces vēsturē bijuši un joprojām ir tik daudz praviešu, mahatmu, garīgu skolotāju un gaišu prātu, kuri nes cilvēkiem dievišķo gudrību, garīgumu. Bet kāpēc tas viss gadu simtu ritumā joprojām nav kardināli mainījis mūsu civilizāciju, padarījis to labestīgāku, būtiski mazinājis ļaunumu, vairojis sirsnību sabiedrībā?!

        Acīmredzot, viens no galvenajiem šādas situācijas pastāvēšanas cēloņiem ir gan politikā, gan sadzīvē plaši kultivētā vārdu un darbu nesaskaņa, meklējot un rodot savu neveiksmju cēloņus un saknes citos cilvēkos, apkārtējā sabiedrībā, bet nevēloties ierobežot  savu egocentrismu - garīgi pilnveidoties un, protams, arī garīgo zināšanu izplatības mazspēja, dažādu ezoterisko skolu atziņu marginalizācija, to ierobežota, šaura izmantošana tautas izglītības jomā, bez atbilstošas mērķtiecīgas un aktīvas rīcības valsts varas institūciju mentālās komponentes stiprināšanā, to garīgās kapacitātes palielināšanā.

       Nepievēršot vajadzīgo uzmanību praksei, jebkura mācība kļūst par mītu, notrulinātu mitoloģisku instrumentu, jo tieši rīcība ir garīgā prakse. Vitāli nepieciešams, lai praktiskā reliģija nekļūst par aklu ticību, bet ir aktīvs viedības stāvoklis, kurā garīgās zināšanas vairs nedisonansē ar cilvēka faktisko uzvedību, nav šķirtas no viņa darbības motivācijas, kurā cilvēks ir pratis ierobežot un, galu galā, arī pārvarēt sevī mītošos zemiskos instinktus.

     Ļaudīm raksturīga vēlme uzkrāt zināšanas par to, kā dzīvot, kā pilnveidot sevi, bet nereti pietrūkst vēlēšanās, gribasspēka, dažreiz sava dzīves laika, kā arī materiālās iespējas šīs zināšanas likt lietā, lietot praktiski.  Kādēļ mūsu bagātība – cilvēku personības daudzveidība, daudzšķautnainība tiek izmantota, virzīta tā, ka bieži kļūst par šķeļošu faktoru? Ļaudis, tautas un valstis tiek pretnostatīti viens otram pēc reliģiskajiem, nacionālajiem, ideoloģiskajiem u.tml. kritērijiem. Bet mēs visi taču esam Dieva bērni, vienoti savā Tēvā! Viņš ir nācis pie mums - pie ikkatra no mums! Viņš mums ir viens, neatkarīgi no tā, kādā vārdā Viņu uzrunājam, kādā formā, veidā vēršamies pie Viņa!

      Tādēļ neatliekami jāorganizē nepieciešamās izglītības reformas, jāstimulē cilvēka garīgā izaugsme, kas, savukārt, katalizētu pārmaiņas sabiedrībā, motivētu gan līdz šim garīgi aklus revolucionārus un nenobriedušus protestētājus, gan klusētājus un vērotājus atbrīvoties no sociālā infantīlisma, stimulētu aktīvi, inovatīvi un mērķtiecīgi rīkoties apzinātu un izprastu, pieņemtu un izjustu garīgo ideālu vārdā savā, savas tautas un valsts, visas cilvēces labā.

Kāpēc tas viss joprojām nav kļuvis par ļaudis vienojošu platformu? Kāpēc dažādības reliģiskajā pārliecībā mūs vairāk šķir, nekā vieno? Kas jādara, lai šo netaisnību, absurdo stāvokli mainītu, un cilvēka garīgie meklējumi neaprobežotos ar viņu pašu vai šauru līdzgaitnieku grupu rāmjiem, lai garīgās vērtības, diskusijas, spriedumi, atziņas nepaliktu tikai gudras, bet neauglīgas un tukšas teoretizēšanas līmenī - piesaucot autoritātes un citējot garīgās patiesības, vai nonākot pat līdz vulgārai sholastiskai spriedelēšanai, šarlatānismam un banālām ārišķībām!

Galu galā gaišais sapnis par ideālu, par patiesības (ja tā nav tikai iluzora?!) sasniegšanu izplēn. Piedzimstot kā eņģeļiem, kā dzejniekiem, mēs drīz vien aplaužam savus ideālisma spārnus cīņā par vietu zem saules, turpinot dzīvot kā savu kaislību vergiem, zaudējot interesi par dzīves patieso jēgu. Lai gan centieni pēc dzīves jēgas apzināšanas neapšaubāmi ir būtisks mērķfaktors darboties vispārības labā.

Mainoties pašiem, kardināli mainīsies arī mūsu sabiedrība, valsts. Un mainīšanās dzinējspēks, vadmotīvs ir Mīlestība, kura mums liek nepārtraukti būt dinamiskā attīstībā, jaunradē, izpaužoties un pieskaņojoties tai arvien jaunās dzīves situācijās un brīžos. Tādā veidā dvēseles palīdz viena otrai augt, pilnveidoties, atklāt, izpaust un attīstīt savas spējas, ienesot ikdienā aizvien vairāk sirsnības, apzinoties sevi kā nezūdošu mūžības sastāvdaļu, kuras sūtība ir dāsni dalīties mīlestībā, laimē ar visiem Dieva bērniem.

Tas ļautu atvērties labajam katrā no mums, savstarpēji uzticoties un bagātinoties dvēseļu pieredzē, Mīlestībā harmonizējot savas dvēseles pieprasījumu ar apkārtējās sociālās vides piedāvājumu un īstenojot to dzīvē, saprotot, ka beznosacījuma mīlestība rodas, pastāv un attīstās, kad sastopas ar līdzīgu mīlestību. Vai tas ir tik neiespējami?! Vai tiešām ir par daudz prasīts no līdzcilvēkiem?!  

Kāpēc joprojām dzīvojam sašķeltā, depresīvā pasaulē? Garīguma kvalitāte un tās kritēriji taču sākas un izpaužas caur cilvēka kā personības pilnveidošanos un noved pie visas sabiedrības izaugsmes, pie dzīves līmeņa un apkārtējās realitātes pozitīvām izmaiņām, pie tiešas garīgās demokrātijas, kura nodrošinātu efektīvu valsts iedzīvotāju pašvaldības sistēmas organizēšanu, pārvaldes institūciju veiktspējas un tautas izglītības kvalitātes kardinālu paaugstināšanu. Šādi tiktu iedzīvināta tā sabiedrības radošā programma, kuru Radītājs ir ielicis mūsu dvēselēs, atklātos tie kolosālie spēka resursi, kurus - atkarībā no cilvēka apziņas stāvokļa, garīgās attīstības līmeņa, - var izmantot kā alkatībai, naidam un iznīcībai, tā arī jaunradei, labestībai un sociālajam progresam.

Domas, jūtas un vārdi ir kā programma, kas darbina mūs pašus. Cilvēks rīkojas, kā domā, jūt un saprot, un šī rīcība un darbs veido viņa dzīves saturu. Kam ticam ar prātu, tas drīz kļūst par  dzīves reālu sastāvdaļu, kurā atspoguļojas mūsu garīgums. Garīgais ar mūsu līdzdalību izpaužas un īstenojas caur radīto materiālo pasauli, garīgajam un materiālajam ceļam saplūstot vienā kopējā, no kura veidojas cilvēku attiecības (notiek dinamiska, attiecīgajām izmaiņām atbilstoša pārprogrammēšanās).

Dievs ir viens, tas reflektējas bezgalīgi daudzos veidos, bet mūsu ierobežotās apziņas un sapratnes vienkāršošanai tautas, konfesijas kādu no šiem Dieva veidiem ir nosaukušas noteiktā vārdā. Kāpēc vienas cilvēces daļas nosauktais Dievs ir varenāks, īstenāks, patiesāks par citā vārdā nosaukto? Ja jau Viņš ir viens visvarens, tad arī Viņš ir viens priekš visiem, un būtībā nav svarīgi, kādā vārdā mēs Viņu uzrunājam (ļaudīm jāapvienojas ticības kultūrā!).

Ja tavs Dievs ir visvarens, kāpēc tad ir arī mans Dievs, kāpēc ir citi Dievi, kāpēc daudzi vēsturiskie Dievi nav saglabājušies, bet izzuduši no cilvēku apziņas?! Mazizglītotākā cilvēces daļa bieži ir centrēta uz tradicionāliem priekšstatiem par Dievu un Ticību, tas ir, uz to, kas viņiem iestāstīts, gadsimtu tradīcijās un kultūrā ieausts, bet ko viņi nekad tā īsti nav izpratuši vai pat ir maldināti.

Šis atšķirīgais (dažādu tautu un ticību) Dieva redzējums nenozīmē, ka nav vienojošā, patiesā, visām Dieva izpausmēm piemītošā Dievišķā kvintesence – Visuma Apziņa, kas atrisina, novērš šķietamās un iedomātās, mākslīgi radītās un uzspiestās pretrunas, kas šķir, šķeļ un dala dievticīgos visā pasaulē. Dievs kā mūsu ierobežotajā apziņā nedefinējams iracionāls jēdziens un transcendentāla kategorija ir viens visiem, pieder visiem un ir ar visiem. Dievs, ja to personificē, pārstāj būt Dievs savā būtībā kā visām reliģijām un visai cilvēcei kopīgs, nešķirams jēdziens. Tādēļ jāpārvar domāšanas, uztveres, tradīciju, vides, kultūras, konfesiju, kopienu, rituālu un citas esošās un iedomātās barjeras.

Dievs ir cilvēkā pašā! Dieva ideja vieno! Cienot atšķirīgo, jātiecas pēc vienotības!

Dažādu konfesiju pārstāvjiem jāsadarbojas viena Dieva vārdā, nebūt neatsakoties no sava redzējuma, savām tradīcijām, rituāliem,  savas autonomijas, bet kļūstot savstarpēji iecietīgiem, tolerantiem (visi ceļi taču ved pie Dieva). Ikviena reliģija ir attiecīgās kultūras garīgās bagātības krātuve, un visām reliģijām ir līdzīgas ētiskās idejas, morāle, neskatoties uz atšķirīgajiem rituāliem, tradīcijām, mitoloģiju.

Neapšaubāmi, Ticība spēj saliedēt cilvēkus, kā to nekad nav spējusi un nespēs neviena politiskā partija, neviena doktrīna. Caur Ticību cilvēki nosaka un veido savu dvēseļu izmaiņu saturu un mērķi. Tā kā Dievs ir pāri mūsu apziņai stāvošs, aiz apzinātā robežas, ar to spekulē daudzas reliģijas, iztirgojot lūdzējiem cerības, Ticību pārvēršot par preci, izmantojot, ka savā būtībā cilvēks ir garīga būtne, ideālists, nerimtīgs patiesības meklētājs. Apzināta viltus Dieva gribas, Dieva vārda sludināšana, patiesībā kalpojot tikai sev pašam, ir briesmīgākā Ticības zaimošana. Ticība kļūst bīstama savā nereti uzkūdītajā, agresīvajā un maldīgajā  fanātismā, elku radīšanā – tiek uzspiesti Dieva pseidopārstāvji zemes virsū, idealizēti politiskie vadoņi un pasludinātas nemaldīgas autoritātes, it kā Dieva vārdā prasīti upuri, ziedošanās.

Rezumējot izklāstīto,  jāuzsver tās humānās atziņas - svētās patiesības, kuras varētu (kurām vajadzētu) kalpot par cilvēku kā garīgo būtņu vienotības un saliedētības pamatu – cilvēces egregoru. Tās ir:

1. Viena Dieva kā Visuma Apziņas (Augstākā Saprāta, Pirmcēloņa) izpausmes atzīšana un pieņemšana neatkarīgi no tā, kādā vārdā mēs Viņu uzrunājam, kādā veidā vēršamies pie Viņa - visi ceļi ved pie Dieva!
2. Dievišķais ir katrā cilvēkā, visi cilvēki ir Dieva bērni – brāļi un māsas, un, cienot katra cilvēka personības unikalitāti, mēs visi esam saliedēti Dievā!
3. Visi cilvēki ir vienlīdzīgi Dieva priekšā, un mēs dalāmies ar Viņu mīlestībā, tāpat kā Viņš dalās mīlestībā ar ikvienu no mums!
4.  Mīlestība - visās tās izpausmēs - mūs vieno ar Dievu un savā starpā, tā ir mūsu darbības virzošais spēks un dzīves vadmotīvs!
5. Mūsu visu sūtība ir dāsni dalīties mīlestībā ar visiem Dieva bērniem un saņemt to no visiem Dieva bērniem, tādēļ mūsu rīcība vienmēr ir Mīlestībā motivēta, cieņpilna vienam pret otru!

Šīs svētās patiesības – sociālās aksiomas – tālāk konkretizējas un tiek izvērstas Dievišķās morāles principos, likumos, noteikumos, normās. Tradicionālajā reliģijā tie ir baušļi, šariats, Zaratrustras, Budas, Laodzi u.c. atziņas, dažādi garīgie kodeksi. Ņemot tos par pamatu, mūsu mērķuzdevums ir garīgās atmodas procesā attīstīt, pilnveidot, sakārtot un iedzīvināt Dievišķo morāli izglītībā, valsts pārvaldē, tiesu sistēmā, visā mūsu ikdienas dzīvē.

Šeit izklāstītās garīgās idejas, atziņas ir radušas izpausmi autora ilgstoši praktizētajā meditācijā, atspoguļotas Valsts attīstības vīzijā, un ir necils mēģinājums savus apzinātos, apjaustos, garīgās atmodas ideālus nest tautā, rādīt ļaudīm iespējamās izvēles ceļu un orientierus šajā ceļā. Tie var palikt tikai ideju līmenī, ja neatradīsies līdzīgi uztveroši, domājoši, izprotoši domubiedri, kuriem šie ideāli ir pieņemami, līdzgaitnieki, entuziasti, kuri būtu gatavi iesaistīties to realizācijā - grūtajā, sarežģītajā un tūlītēju atdevi nesološajā garīgās atmodas procesā, pārvarot ļaužu vienaldzību, pasivitāti, nevēlēšanos izprast citādu viedokli un uzņemties sev nesaprotamas, sevī vēl neizjustas saistības, kā arī dažbrīd sastopoties ar atklātu pretdarbību, kategorisku noliegumu vai viltus lojalitāti.

Vēršos arī pie tām nocietinātajām sirdīm – pirms noraidīt manu sirds aicinājumu, uzdodiet sev jautājumu: „Vai mani   apmierina tas, kas notiek valstī, sabiedrībā?" Ja neapmierina,    tad: „Vai esmu atradis citu izeju un esošo problēmu labāku risinājumu? Vai tikai piemērojos esošajiem apstākļiem, kļūstot par pastāvošās sistēmas sastāvdaļu un tā, diemžēl, atražojot negācijas, kas pašam nepatīk?"

Ja uz kādu no šiem jautājumiem nav rasta apstiprinoša atbilde, tad, lūdzu, ieklausieties šeit izteiktajā viedoklī, esiet konstruktīvi skeptiķi, diskutējiet, iebilstiet, argumentējiet, bet tikai neesiet inerti, vienaldzīgi! Ja Tev ir savs mērķis, sava patiesība, kas iedvesmo, ja Tev ir citāda vīzija par izaugsmi un pilnveidošanos – lūdzu, turies pie tās un dari labāko, ko vari paveikt, visu, kas Tavos spēkos – lai Dievs Tev palīdz! Jo nav jau viena vienīga, visiem derīga risinājuma! Meklējiet un piedāvājiet savus risinājumus, tikai nepalieciet par skrūvītēm varas mehānismā, ar kurām varas nolīgtie polittehnologi var manipulēt pēc saimnieka patikas!

       Vienmēr grūtākais ir bijis izcīnīt cīņu pašam ar savu ego, rast vēlmi paskatīties uz sevi no malas, kritiski izvērtēt, apzināt savas nepilnības, trūkumus, kļūdas un labot tās, piedodot saviem parādniekiem, pāridarītājiem un patiesā nožēlā lūdzot piedošanu līdzcilvēkiem par saviem pagātnes grēkiem, vēršoties pie tiem, kuriem dzīves ritumā ir iznācis darīt pāri. Atzīt un ik brīdi vadīties pēc Dievišķās morāles principiem,  izvērtēt savas dzīves darbības rezultātus saskaņā ar tiem, pieņemot par dzīves aksiomu, ka esošo problēmu risinājums prioritāri ir atkarīgs no sevis paša, ka garīgā izaugsme jāsāk ar sevi, atsakoties no egocentrisma, saprotot, ka darot labu citiem, tu dari labu arī pats sev un tā nepārtraukti garīgi pilnveidojies. Lai skatu neaizmiglotu ticības šaurpierība, savtīgas intereses, sociālais stāvoklis, kas ved pie augstprātības, nolieguma, ignorances vai konfliktiem, nespējas un negribēšanas ieklausīties citādā viedoklī,  pie vēlmes idealizēt sevi, nevēloties ieraudzīt savu patieso ego Dievišķās morāles spogulī!

     Harmonizējot, sakārtojot savu apziņu, mēs ar savas personības paraugu parādām savu garīgo stāvokli kā atdarināšanas cienīgu modeli: kā domāju un plānoju,  kā izturos un komunicēju ar līdzcilvēkiem, kā neviltoti piedodu, patiesi nožēloju un labojos. Vienmēr atceroties, ka ikkatrs no mums ir svarīgs - neatkarīgi no sava sociālā statusa un materiālās bagātības, - mēs visi esam šajā pasaulē ieradušies kā unikālas personības – Dieva bērni.  

       Sirdsaicinājums -  tas ir manas dvēseles kliedziens, manis apzināta, sūrajā dzīves pieredzē rūdītā vēlēšanās rosināt līdzcilvēkus izjust savu Dievišķo sākotni, rosināt mainīties pašiem, lai mainītu sabiedrību, lai radītu pamatus garīgai demokrātijai - īsti patiesai tautvaldībai, izskaustu apkārt valdošā ļaunuma saknes.

      Pieļauju, ka piedāvātais redzējums ir netradicionāls, var būt  pat pretrunā ar daudziem iesīkstējušiem uzskatiem, ar iesakņojušos dzīvesveidu, baznīcas kanoniem, bet tas ir manis paša izdzīvots, apjausts, apzināts, izjusts,   neviltots, neliekuļots, neuzspēlēts, nesavtīgs,  manas personības būtību atklājošs, bez jebkādām ambīcijām uz tā negrozāmu patiesumu. Esmu pārliecināts, ka zinātnes un tehnikas progresa ietekmē, informācijas revolūcijas rezultātā jaunajā ērā - Ūdensvīra laikmetā, jāmeklē un jārod novatoriski risinājumi, jo līdz šim praktizētā, falsificētā demokrātija un ierastais dzīvesveids  ir sevi izsmēluši, morāli diskreditējuši.

      Nevēlos nevienu pārliecināt par savu uzskatu pareizību, uzspiest kādam savu redzējumu, savu viedokli, bet gan dalīties savos uzskatos, savā dzīves ceļā atrastajās patiesībās, dzirdēt ikviena ieinteresēta viedokli, attieksmi  un tā savstarpēji bagātinoties!      
                     

                                          Ervins Ceihners (ervinsceihners.blogs.lv)

P.S. Autors apzinās, ka, publicējot Sirdsaicinājumu, viņš riskē sastapties ne tikai ar ļaužu ignoranci, nesapratni, pārmetumiem par utopisku, reliģiski ietonētu dzīves pozīciju, bet pat ar agresīvu, žultainu kritiku.

   Vairums ļaužu joprojām negrib un nevēlas saprast, ka, lai mainītu izkurtējošo varas sistēmu, lai izbeigtu nebeidzamās spekulācijas ar demokrātijas jēdzienu (tā esot slikta, bet nekas labāks jau neesot izdomāts), jārod mūsdienu civilizācijas attīstības līmenim atbilstoši, kardināli (pat revolucionāri) risinājumi.

    Ko dod esošo nebūšanu skaudra kritika, to nosodījums, atsevišķu korumpantu un negodīgu politiķu atmaskošana, jaunu politisko partiju organizēšana, kas, kā vienmēr, demagoģiski sola (kā var nesolīt?!) izskaust netaisnību, atrisināt vēlētājiem aktuālās problēmas, ja, galu galā, atkal un atkal piedzīvojam vilšanos, - jaunievēlētie politiķi, iekodušies varas pīrāgā, sāk savstarpējas cīņas varas frontē, demonstrējot savu augstprātību, neiejūtību - pārejošu kurlumā un aklumā - attiecībā uz tautas interesēm. Pat atsevišķi, patriotisma iedvesmoti, bet faktiski donkihotiski mēģinājumi iet uz varas ambrazūrām, piedāvāt novatoriskus problēmu risinājumus nerod sociālu rezonansi, noslāpst politiskās rutīnas purvā, izčākst sabiedrības vienaldzības un ignorances dīķī, tā arī nekļūstot par ieinteresētas, konstruktīvas diskusijas objektu.

    Joprojām katrs cīnās par sevi, paļaujas tikai uz sevi, neuzticas līdzcilvēkiem, cenšas savās interesēs izmantot pastāvošās demokrātijas trūkumus, nepilnības likumdošanā. Ja tas kaut nedaudz izdodas, tad samierinās ar esošo sistēmu, piemērojas situācijai, kļūst par iedibinātās manipulējamās demokrātijas kārtības apoloģētu, aktīvu piekritēju vai arī  tās pasīvu atbalstītāju - neko nedarot, lai to mainītu.

   Vai tad tā var un drīkst dzīvot arī turpmāk?!

    Neloloju ilūzijas, ka Sirdsaicinājumu saklausīs daudz dzirdīgu ausu, no aizspriedumiem brīvu personu, arī nepretendēju uz to, ka piedāvātā vīzija ir pareizākā, reālākā un nekavējoši īstenojama dzīvē. Tomēr uzsveru, ka blogā publicētie materiāli adekvāti atspoguļo skarbā dzīves pieredzes rezultātā tapušo autora pasaules uzskatu. Nekautrējos no tā  un nebaidos  publicēt šo aicinājumu, jo, galu galā, tāda ir mana patiesā pasaules uztvere, mans nākotnes sabiedrības redzējums!

   Diemžēl cilvēki (arī sociāli aktīvi un līdzīgi domājoši) būvē sienas tā vietā, lai celtu tiltus, tā norobežojoties no sev līdzīgajiem tikai tamdēļ, ka kāda sveša doma, atziņa  liekas utopiska, nav viņiem pieņemama, atbalstāma. Viņi pat nemēģina diskutēt, debatēt, argumentēt un tā rast kopīgu viedokli, – izprotot un pieņemot oponenta atziņas, vai arī otrādi – argumentēti pārliecinot viņu par tā maldiem. Tā izprotot vienam otra dzīves pozīciju, uzskatus, tuvojoties un atrodot kopsaucēju. Rīkojoties pretēji, cilvēki ar savu attieksmi atsvešinās viens no otra, demonstrē ignoranci tikai tādēļ, ka kaut kas ir subjektīvi interpretēts, nav pareizi saprasts un nav pat mēģināts pārliecināties par citu domu patiesumu vai maldiem. Tā mēs paši iznīcinām, izniekojam, izšķiežam savu intelektuālo potenciālu tā vietā, lai kopīgiem spēkiem panāktu sabiedrības progresu vienotu ideālu, ideju vārdā.

    Jāsaprot, ka, pūloties izolēti vienam no otra, mēs maz ko izmainīsim, sasniegsim. Beidzot arī jānonāk pie atziņas, ka jebkuras izmaiņas aizsākas no mums pašiem – nemainoties savai aizspriedumainajai attieksmei, dominējošai egocentriskajai vērtību orientācijai un tai atbilstīgajiem dzīves motīviem, neatbrīvojoties no neargumentētas skepses, neticības, oponentu viedokļu ignorances, bet turpinot izmisīgi cīnīties par savas, nereti visai nožēlojamās, dzīves kvalitātes saglabāšanu, cerot, ka kaut kas valstī pozitīvi mainīsies arī bez manas līdzdalības, nereformējot pašu sistēmu, iekārtu, kas radījusi šo situāciju, mēs turpināsim bradāt pa staignāju, tā arī paliksim tur kur esam -  sociālās attīstības strupceļā (viens pamodies ir tūkstoš gulošu vērts!).

 Ja atradīsies kaut viena, autora ideālus izprotoša, nesavtīga, sirdsgudra personība, ja kaut vienam no lasītājiem būšu rosinājis vēlmi attīstīt, pilnveidot šeit izklāstītās idejas, būšu patiesi gandarīts!


 
Atpakaļ uz lapas sākumu | Atpakaļ uz sākumu