Lēnām pār tiltu, draugs!-2 turpinājums - Publicistika - Latvijas suverēnais suverēns

Meklēt
Go to content

Main menu:

Lēnām pār tiltu, draugs!-2 turpinājums

Publicējis Pauls Stelps sadaļā Politika · 3/10/2014 12:34:55

2.turpinājums

           4. Tu, brālīt, tā ļoti satraucies par „Krimas okupāciju” tāpēc, ka Tev neviens nav pateicis to, ka pat no Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) un Eiropas Savienības konvencijas viedokļa nekādas Krimas okupācijas un aneksijas nav. Tev, brālīt, visas tavas „zināšanas” nāk no radio un TV, tev nav pašam savu zināšanu tiesību un sabiedrības dzīves laukā (neesi tam mācījies), tāpēc tu domā, ka tas, ko tev stāsta, patiešām tā arī ir noticis, bet tas, ko tev, brālīt, nestāsta, nekad nav bijis!

           Janukoviču nogāza it kā tā paša līguma dēļ, kuru vēlāk parakstīja Porošenko, un kura darbību tagad aptur ES un pati Ukraina, atzīstot, ka taisnība bija Janukovičam. Pašā līgumā nekā slikta nav – tas ir vārdu savārstījums – „visu labu, par visu labu”, bet to parakstot, stājas spēkā visi līguma pielikumi – tas ir 960 lappušu biezs papīra blāķis, kuru, protams, ne Janukovičs, ne Porošenko nav lasījuši, bet ko acīmredzot (daļēji) Janukovičam bija izskaidrojis viens no viņa padomdevējiem.

           Tad, lūk!
           Krima nav okupēta un anektēta ne pēc būtības, ne pēc Porošenko parakstītā asociācijas līguma ar ES dēļ! Šis līgums paredz ievērot visus ES normatīvos aktus, kuri regulē ES darbību, tai skaitā arī 1950.gada Eiropas Padomes konvenciju, kuras pirmais punkts runā par „fizisku un juridisku personu īpašumu aizsardzību”. Tajā ir teikts, ka katram ir tiesības tikai pašam uz savu īpašumu, bet svešs, iestājoties attiecībās ar ES, ir jāatdod tā bijušajam īpašniekam.

           To sauc par restitūciju.
Par restitūcijas atskaites laiku Ukrainai EDSO pieņēma 1914. gada 28.jūliju – Pirmā Pasaules kara sākumu. Līdz ar to EDSO parlamenta asambleja pieņem rezolūciju, ka Krimu Krievija ir atpakaļ saņēmusi restitūcijas kārtā Ukrainas parakstītā līguma ar ES darbības gaitā, ja vien tas tiks ratificēts atlaistajā Radā, ko Porošenko ir atlaidis ar konstitūcijas pārkāpumiem. Līdz ar to ukraiņu šaika, ja grib, var teikt, ka Rada ir atlaista, bet, ja vajadzēs, varēs pateikt, ka nav...
Kaķu cīņas aizsietā maisā!

Bet to jau tev, brālīt, nestāsta, jo par šo pašu restitūciju Ukrainai tūlīt turpat asamblejā sāka domāt Austrija un Polija. Austrijai tad pienāktos bijusī Galīcija – Ivanofrankovskas, Ļvovas apgabali un Ternopoles apgabala rietumdaļa. Pret to iebilda Polija, kura to visu gribot sev, kā vēl senāku teritoriju.

Padzirdējis par šo EDSO rezolūciju, ASV valsts sekretārs Kerijs pieprasīja to nevienam atklātībā neizpaust, jo tad sabruktu visa pret Krieviju vērstā propagandas kara stratēģija un taktika. Tad Latvijas radio un TV vairs nevarētu runāt par „zaļajiem cilvēciņiem”, Krimas okupāciju un iebrukumu Ukrainā!

Tālākais jau ir cirks!
EDSO priekšsēdētājs Didjē Burkhalters, atsaucoties uz EDSO „neatkarību”, tam pretojās. Tāpēc valsts sekretārs Kerijs nepaklausīgā „neatkarībnieka” apvaldīšanai uz Vīni Austrijā sūta ģeniālo Psaki kundzi. Nenovērtējamā Psaki kundze, būdama ASV valsts pārvaldes aparātam tradicionālā izglītības līmenī, kā ceļojuma galamērķi norāda Austrāliju, un speciāli tam norīkotā lidmašīnā mierīgi vizinās uz tikšanos ar ķenguriem. Vašingtonā kāds pamana lidmašīnas dīvaino maršrutu un tā tiek pagriezta uz Vīni Austrijā. Tomēr, kamēr nenovērtējamā Psaki kundze tā vizinās, tikmēr rezolūcijas neapgraizītais teksts pagūst nonākt līdz Polijai un tur to publicē poļu izdevums „Wprost”. Kā ģeniālā Psaki kundze ar tādu izglītības līmeni pārliecināja Vīnes vīrieti, nav zināms, tomēr fakts ir tāds, ka vēlāk rezolūcija jau parādās atklātībā „apgraizītā” veidā bez Krimas pieminēšanas.

Tā, lūk, brālīt, ar to Krimu ir pēc likumiem, tāpēc „valdības vīri” par Krimu runā visu ko, bet par okupāciju to nesauc, bet aneksiju piemin vien tad, kad jākāpj priekšvēlēšanu tribīnē uzrunāt tādus brālīšus kā tevi.

Un tagad par būtību.
Valsts ir Cilvēku sadarbības organizācijas mehānisms, kurā caur tās institūcijām Cilvēki sakārto savas attiecības dažādās dzīves jomās. Kad Cilvēki grib dzīvot kopā savstarpējo attiecību kārtībā, tad to sakārtošanai viņi sanāk kopā un nolemj, ka to darīs noteiktā kārtībā un šīs kārtības uzturēšanai viņi par to arī vienojas, izveido tam attiecīgās institūcijas un deleģē tām savu varu.

Valsts, valsts vara, valsts esamība nāk no Cilvēku gribas tādu valsti radīt, uzturēt un būt tajā. To sauc par tiesībām uz pašnoteikšanos. Šīs pašas tiesības izmanto vīrietis un sieviete, kad paši pēc savas gribas iekārto savu attiecību kārtību tā, ka turpmāk dzīvo kopā, laiž pasaulē bērnus un to sauc par ģimeni. Kā tie divi nolemj, tā, brālīt, viņiem arī ir! Tā ir viņu valsts – tāpēc nevienam nebūs jaukties viņu iekšējās lietās (ko domas – debesis – ir vienojušas, to Cilvēkiem nebūs šķirt). Tātad, valsts nav kaut kas pāri Cilvēkam stāvošs. Valsti veido (arī pārveido, ja vēlas) Cilvēki.

Tāpēc ir dabiskas valstis un mākslīgi valstiski veidojumi.

Dabiskas valstis izveidojas vēsturiskās attīstības gaitā, kādā iet kāda tauta vai nācija. Francija ir dabiska valsts. Vācija ir dabiska valsts. Polija ir dabiska valsts. Krievijas impērija bija dabiska valsts, tāpat Ķīna, ASV un daudzas citas.

Mākslīgi veidojumi ir koloniālās teritorijas un valstis, kuru rašanos noteica ārējie politiskie spēki – citi Cilvēki, kuri nav šo valstu iedzīvotāji. Tādas ir gandrīz visas Āfrikas un Balkānu valstis Eiropā, kur to robežas noteica valstis iekarotājas vai valstis uzvarētājas. Arī Ukraina ir tāda – mākslīgi veidota valsts. Šīs valstis neatbilst tautu un valstu vēsturiskajai attīstības gaitai.

Latvijas Republika, brālīt, ir mākslīgs veidojums, kuru pēc Pirmā Pasaules kara savās interesēs Krievijas vājināšanai izveidoja Lielbritānija. Krievijas impērijas graušana (tāpat kā jebkuras spēcīgas valsts vājināšana) ietilpa tālejošos un ilgstošos anglosakšu ārpolitiskajos mērķos. Tāpēc jau 19.gadsimtā tika inspirēta jaunlatviešu kustība, kurā sākās runas par sevišķo latviskumu (tam dieviņus piemeklēja no Simona – Grūnava hronikas, kurus tagad visā nopietnībā aprituālo – par pielūgšanu to pat nevar saukt – „dievturi”). Pēc Pirmā Pasaules kara angļu aģenti savāca aktīvu un iedrošinātu Cilvēku grupu, kuri kopā sanākuši teica: „Mēs esam latvieši. Mēs gribam būt kungi šajā zemē. Mēs gribam savu valsti. Mēs pasludinam, ka mums ir sava valsts!” Un tapa Latvijas valsts. Nekāda referenduma par to nebija. Nevienam citam latvietim šie vīri un sievas neko neprasīja par viņu gribu tādu valsti turēt un tajā dzīvot.

- Kuru „Saeimu” vēlēja pirmajās Saeimas vēlēšanās?

Trešo, tāpēc, ka pirmo un otro (kas pēc būtības tādas bija, tomēr sauca un tehniski veidoja citādi) neviens nevēlēja. Sanāca kopā paši pēc savas gribas veči un pateica: „Mēs esam „Saeima” un mēs te tagad izdosim likumus, tāpēc, ka gribam būt kungi šajā zemē!” Un sāka izdot likumus, un tie tapa par likumiem tāpēc, ka citi tiem (večiem) klausīja. Nebūtu klausījuši, tie par likumiem nebūtu kļuvuši. Būtu tā vien – uz papīrīša uzrakstīti vārdi. Likums ir likums tikai tad, kad visi tam pakļaujas vai to var ar kādu spēku uzspiest citiem. Anglija varēja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību uzspiest Krievijai tāpēc, ka tajos apstākļos tā bija pārāk vāja un nevarēja šīs tavas teritorijas aizstāvēt – nosargāt.

Tā kā Latvijas Republiku nedibināja uz plašu tautas masu gribas izpauduma (nebija nekādu aptauju, vēlēšanu vai referendumu, un nevarēja būt tāpēc, ka tajā laikā Latvijā bija tāds iedzīvotāju sastāvs tādos apstākļos, ka lielākā daļa iedzīvotāju būtu bijuši pret tādu pasludinājumu, ko pierādīja vēlākie notikumi, kuros šo pasludinājumu vēl ilgi nācās citiem uzspiest – arī ar angļu ieroču spēku), bet uz Cilvēku grupas iniciatīvas pamata pēc Lielbritānijas pamudinājuma, vadībā un aprūpē, kuru vēlāk atzina un tādas esamību respektēja citas valstis (arī Krievija), tad tādā veidā dibinātai Latvijas valstij vēsturiskās attīstības un mūsdienu tiesiskajā izpratnē nekādas leģitimitātes nav. Tas nav vēsturiski fiksēts tautas pašnoteikšanās akts, bet šīs valsts esamības leģitimitāte ir tās atzīšanas vēsturiskajā tradīcijā – tik, cik citas valstis turpina Latviju atzīt par valsti un cik Latvijas iedzīvotāji turpina domāt par to kā par valsti, un uzskatīt sevi par šai valstij piederīgiem. Tas ir – spēks ir radījis tiesības, ko tik ļoti negrib citos gadījumos atzīt šo spēka varu lietojošie rietumi. Par piederīgiem šai valstij sevi atzīst tie, kuri ievēro tās likumus. Likumpārkāpējs sevi šajā valstī – tai piederīgu sevi neatzīst.

Līdz ar to Latvijas Republika ir mākslīgs un tradicionāls spēka tiesību radīts valstisks veidojums.

Tieši tāpēc, ka nav bijis tās vēsturiskās attīstības un tāda attīstības ceļa, mākslīga „valsts” nevar to turpināt un ir marionete citu valstu rokās – neīsta, savu neatkarību realizēt un par īstu valsti kļūt nespējīga attiecību sistēma, kurā Cilvēki nav atraduši saprašanās kopsaucēju – savu tikumisko kārtību.

Katrs apvērsums ir antikonstitucionāla darbība, darbība, kura šai valstij pretdabiskā ceļā „nogalina” iepriekšējo valsti – Cilvēku attiecību kārtību, ar mērķi pārkārtot to citā attiecību sistēmā, kura nebūtu iespējama dabisku, likumīgu pārkārtojumu ceļā. Tāpēc katrs apvērsums ir noziegums un tā izdarīšanas rezultātā pie varas nāk noziedznieki. Tāpēc katra godīga Cilvēka pienākums ir pretoties apvērsumam un pielikt pūles tādas valstiskās kārtības uzturēšanai, kurā nevarētu darboties apvērsumu izdarījušie noziedznieki. Tieši to izdarīja Krimā un to dara Novorosijā – pretojas Ukrainā apvērsumu izdarījušajiem spēkiem.

Tad, kad Kijevā notika antikonstitucionāls apvērsums, iepriekšējā valsts beidza pastāvēt, beidza būt tā kārtība, pie kādas turējās Cilvēki, un visi Cilvēki Ukrainā tajā brīdī atgriezās pie saviem pašnoteikšanās tiesību pamatiem, kad tie, kuri grib veidot kādu savu kārtību, nāk kopā un to dara – taisa referendumus un nosaka tālāko savu dzīves kārtību. Krimā izdarīja tieši to un pret to neko iebilst nevar, bet visas tās runas par „zaļajiem cilvēciņiem” ir tikai Krimu zaudējušo noziedznieku un viņu atbalstītāju propagandiska ņaudēšana.

Pārējiem Ukrainas iedzīvotājiem(izņemot Donbasu) nacistiskais apvērsums ar savu ieroču, propagandas un terora spēku uzspiež šodienas dzīves (ne)kārtību Ukrainā, un tas turpināsies tik ilgi, kamēr Cilvēki paši vai vēsturiskās attīstības gaitas notikumi to nemainīs. Arī „Ukraina” ir mākslīgs, tradicionāls spēka varas veidojums. To mākslīgi vairāku gadsimtu gaitā saviem mērķiem veidojuši dažādi ārējie spēki, bet nekad ne pašā „Ukrainā” tās tautas pašnoteikšanās gribā balstīti notikumi – attīstības ceļš. Tāpēc arī „Ukraina” ir viens no savu neatkarību realizēt nespējīgajiem un vienošanos atrast nevarošajiem, dažādās sistēmās dzīvojošajiem mākslīgajiem valstiskajiem veidojumiem, kurš tiecas sabrukt un sadalīties savos pamatelementos, kuri katrs tiecas atgriezties savā dabiskajā vēsturiskajā ceļā un vidē. Katra vardarbība šo elementu saturēšanai ir to mocīšana un noziegums pret šo Cilvēku gribu – viņu paverdzināšana, jo pārkāpj Lielākā Labuma principu un fundamentālo pamatvērtību – Cilvēka Dzīvība tās Cilvēciskajā labklājībā. Tā kā bez Cilvēciskā dzīves labklājības Cilvēka dzīvībai nav vērtības, tad tās valstis, kuras apkaro un pazemina vai laupa citu tautu cilvēciskās dzīves labklājību, ar to pašu tām atņem Cilvēka dzīvības vērtību un devalvē šo vērtību visā pasaulē.
Tas ir noziegums pret Cilvēci.
Tas ir noziegums pret Dzīvību.

***

           Nesen sarunā par Ukrainas notikumu tiesiskajiem aspektiem kāds jurists norādīja uz to, ka, lai cik tas neliktos dīvaini, bet tagad, pēc apvērsuma, tieši Novorosija ir vienīgais leģitīmais tiesību subjekts, kurš var pārstāvēt Ukrainu, un tautas vara Ukrainā varētu leģitimizēties, tās apgabaliem izejot caur referenduma procedūru un pievienojoties Novorosijai.

           Paradoksāli, bet tas tā ir!
           Apvērsuma laikā tika iznīcināta konstitucionālā kārtība Ukrainā.
           Konstitūcija ir pārstājusi darboties. Tāpēc visi konstitucionālie veidojumi – Rada un ministrijas, visi to izdotie rīkojumi un darbības ir neleģitīmas.

           Prezidenta vēlēšanas nebija leģitīmas.
           Porošenko nav prezidents Ukrainā.
           Porošenko ir viltvārdis, kurš uzdodas par prezidentu. Tāpēc visi viņa parakstītie dokumenti, kuri attiecas uz valsts pārvaldi un starpvalstu attiecībām, nevar būt un nav spēkā.

           Porošenko parakstam nav juridiskā – konstitucionālā spēka.
           Porošenko ir tikai savu vēlētāju sabiedriskais pārstāvis, kuram nav tiesību (pilnvaru) runāt un darboties Ukrainas valsts un ukraiņu vārdā kā prezidentam, kura esamību un pilnvaras nosaka konstitūcija. Ja viņš šādā situācijā runā kā prezidents – tad viņš ir uzurpējis varu un uzstājas kā diktators attiecībā pret visiem tiem, kuru tiesības izdarot apvērsumu ir likvidētas. Savu gribu viņš tiem uzspiež ar sev paklausīga represīvā aparāta palīdzību. Tātad Ukrainā pilnīgi atklāti darbojas Gejropas nacistu spēka vara. Tas ir – Porošenko kā amerikāņu ieliktenis realizē tiešu ASV pārvaldi Ukrainā.

           ASV veiktais valsts apvērsums Ukrainā iznīcināja 1991. gada Ukrainu. Ar to zaudēja Krimu.
           Odesā sadedzināja Ukrainas vienotību federācijas formā. Ar to zaudēja Ukrainu kā vienotu valsti.

           Donbasā sašāva iespēju kādreiz sākt runāt par upuru un uzbrucēju kopdzīvi vienā valstī uz jelkādiem iepriekšējās valsts pamatiem. Tagad ir jāmaina pamati. Tagad ir jāveido jauna konstitūcija, jaunas institūcijas un pārvaldes formas, jaunas kopdzīves formas sabiedrībā.

           Tagad ir jāveido jauna Ukraina, jauna valsts, kādas vēl nav bijis.
           1991. gada Ukrainas nav un nebūs tāpēc, ka ir zudusi iepriekšējo attiecību sistēma, bet tās vietā ir parādījusies un jau darbojas cita – Maidans – nacisti – snaiperi – Harkova – Odesa – Donbass, kas izslēdz atgriešanos pie iepriekšējās.

           Jaunā „Ukraina” var leģitimizēties un veidoties secīgu referendumu gaitā, pievienojoties Novorosijai ar tām vecās „Ukrainas” daļām, kuras tur tiktu pieņemtas pēc to attīrīšanas no fašisma, nacisma un ASV (NATO) ietekmes.

***

ASV visai pasaulei prezentē sevi tā: Nakts. Māja, kurā dzīvo liela ģimene – Sievietes, bērni un vairāki (tam apvidum tradicionāli) bruņoti vīrieši. Amerikāņu karavīri iebrūk mājā, tvarsta sievietes un bērnus, bet vīriešus, kuri cenšas aizstāvēt savas mājas pret iebrucējiem, nošauj. Epizode beidzas ar vārdiem: „Misija ir ļoti veiksmīga – civilie nav cietuši!” Amerikāņuprāt Sievietes un bērni nav cietuši. Amerikāņuprāt tas, ka Sievu, māsu, māšu un bērnu acu priekšā nošauj viņu tēvus, vīrus, brāļus un bērnus, šīm mātēm, māsām, sievām un bērniem nekādas ciešanas nesagādā. Bez apgādniekiem un sargiem palikuši, viņi neesot pakļauti ciešanām!

           Tad, kad Krievija sūta uz Lugansku humānās kravas autokolonnu, tad NATO valstu darboņi spriedelēja , ko tās vedīs, kāpēc to tik daudz, kāpēc nav piekrautas līdz malām, ko tās vedīs ārā, bet ne ar vienu vārdu neieminējās par Cilvēkiem pilsētā, kuru apšauda smagā artilērija, kurā nav elektrības, ūdens un pārtikas, par Cilvēkiem, kuri gaida autokolonnu, pārtiku, ūdeni un medikamentus! Ne ar vienu vārdu nepiemin to, ka autokolonna nedēļu (!) stāv pie robežas un gaida ukraiņu muitniekus, kuri tā arī neatbrauca apskatīt autokolonnas saturu! Spriedēji ļāva mirt Cilvēkiem Luganskā, bet spriedelēja par to, kas esot aiz ādas Krievijai. Tādas ir tās alianses valstis – arī Latvija! Un jāizdara secinājums – arī tu, brālīt, esi tāds pats! Ir tādas psihiskas saslimšanas, kuru laikā slimnieki neuztver līdzcilvēku ciešanas.

***

           Visam dzīvajam ir jāattīstās.
           Tauta attīstās savā vēsturiskajā ceļā.
           Kā kokam ir saknes, tā tautai ir ceļa sākuma – tautas izcelsmes mīts.

           Katrai dinastijai, katrai tautai ir tās izcelsmes un labo darbu mīts. Antīkie valdnieki un tautas savos senčos lika Dievus un Varoņus, kuriem gribēja līdzināties. Vakareiropa sevi meklēja karaļa Artūra un viņa varoņu pēctečos. Pirmajai Latvijai mēģināja „piepotēt” Burtnieku un Lāčplēsi. Tagad Lāčplēsis ir alus bundžā, Burtniekam būt nav moderni (ASV smalkais tonis ir būt neizglītotam – būt populāram). Īstais latviešu eposs esot „Straumēni” – būt zemniekam, kura sapņu ceļa galā ir tirgus, baznīca un krogs – tieši tādā secībā.

           Nopelnīt naudu, izsūdzēt grēkus (samaksāt par grēku atlaidi) un iet atpakaļ grēkot.
           „Tautu prātu valdnieki” par tautas izcelsmes mītu ceļ „senos prūšus, leišu un latviešu ciltis” ar tā atraugu (no Simona Grūnava hronikas) – dievturiem. Tas ir mīts par savu izcelsmi, kura idealizētajā kodolā slēpjas vikingi – laupītāji visā savā tiešumā, īstumā un ar neapstrīdamu laupītāju morāli, kam pateicoties latvieši esot kardināli un kvalitatīvi pozitīvi atšķirīgi no slāviem, kaut gan krievu, kuri esot slāvi, izcelsmes mītā arī ir tie paši vikingi, un tāpēc nav saprotams, ar ko latviešus radījušie vikingi ir labāki par krievus radījušajiem.

           - Tad kas bija slāvi?
           Protams, ka turēšanās pie šī akulturālā izcelsmes mīta nosaka nespēju izstrādāt un noturēt kopīgu ētisko sadarbības satvaru. Protams, ka laupītāju pēcteču daba dzen svešumā laimi, iztiku un labumus meklēt. Mūsdienu latvietis dara to pašu, ko pirms viņa vienmēr savos sirojumos darīja viņa tālie senči – meklēja pārtikušu zemi, kuras labklājību izmantoja par bāzi savai dzīvei. Viņš nav spējīgs tādu bāzi veidot pats.

Turēšanās pie tāda izcelsmes mīta latviešus nākotnē nolemj šī mīta satura projekcijai un darbībai jaunajos apstākļos. Reālā vēsturiskā izcelsme (noziedzīgā vikingu daba) ir diktējusi vēsturisko sabiedrisko procesu gaitu – pārnovadu ķīviņus, kaimiņu savstarpējos laupīšanas sirojumus un konkurējošu viensētniecību kā resursu apsaimniekošanas, darba un sadzīves formu. Vikingu daba izcelsmes mītā tā pārmantotājus nolemj mūžīgam ārējam un iekšējam konfliktam, vajāšanām (laupītājus apkaro) un radoša darba nespējai – radošs darbs ir sadarbības rezultāts, bet laupītājs nav spējīgs sadarboties nekam citam kā vien opozīcijai – laupīšanas sirojumam, kas nedod sabiedriskās un saimnieciskās dzīves pacelšanu augstākā līmenī, nedod sabiedrības attīstību – dabiskas valsts izveidošanos.

Ar to sirojumu un koloniālās politikas sabiedrības atšķiras no vērtību un darba resursu sabiedrībām un to sadarbības rezultātiem, kas vienmēr paceļ tādu sabiedrību augstākā resursu izmantošanas un darba rezultātu, sabiedrisko attiecību līmenī. Tā pati laupītāju – vērtību ražotāju konfliktsituācija ir pamatā slavenajai latviešu īpašībai – latvietis apkaro latvieti, un latviešu nespējai vienoties produktīvā procesā (kur 3 latvieši, tur 5 partijas). Vikingu dabu nesošais izcelsmes mīts nenes kultūras pamatu. Tāda tajā nav, tāpēc tas ir neauglīgs mūlis – „vēja zieds”.

           Kultūras pamats ir vienīgais, kas dod attīstības un radošu attiecību potenciālu. Tāds kultūras pamats un attiecību potenciāls ir pirmsvikingu (pirms „senlatviešu”, pirms „senleišu” un pirms „senprūšu”) kultūrā – laikā pirms m.ē. 5. gadsimta. Tāpēc tie, kuri ir spējīgi atbrīvoties no vikingu dabu nesošā „senlatviešu cilšu” izcelsmes mīta un iekļauties pirmsvikingu laiku – druīdu kultūras izcelsmes mītā, iegūst citu sava vēsturiskā attīstības ceļa gaitu – kultūras pamatu, sadarbību un sadarbības rezultātu – attiecību auglību. Tieši to piedāvā Baltu klubs, kad savos darba uzdevumos un attiecību modelī deklarē:

Klubs baltiem Cilvēkiem.
Dienas darbu un Saules gaismas Cilvēku tikšanās vieta.
Baltu klubs neatdarina senatnes priekšmetus, rituālus un sadzīvi.
Baltu klubs ceļ gaismā Baltu Druīdu kultūras tradīciju un Garīgo mantojumu.

Kāds mīts (saknes), tāds koks un tādi arī tā augļi – tāda nākotne. Ja par savu senci ņem laupītāju, tad par tādu taisās pats un to iemāca savam bērnam. Starpība starp laupītāju un meistaru, kuru aplaupa laupītājs, ir tajā, ka meistars var atkal sastrādāt nolaupīto un pilnveidojoties kļūt par ko vien vēlas, bet laupītājs nekad nebūs nekas cits, kā vien laupītājs. Visa laupītāja „attīstība” ir laupāmās teritorijas paplašināšanā, cīņā ar citiem „konkurentiem” un laupīšanas „tehnoloģiju” pārveidē. Laupītājs ir riņķa dancī no viena laupījuma uz citu – lielāku. Nozagt – palielīties – iedzert – nozagt – palielīties – iedzert ... uz tirgu – uz baznīcu – uz krogu iedzert...
           „Tautu prātu valdnieki” to tagad liek par izcelsmes mīta kodolu, ar nodomu atņemt tautām izaugsmes iespēju – padarīt viņas par mūžīga riņķa danča – „pārdoties, aiznest uz baznīcu, noskalot baznīcu, lai varētu pārdoties” vergiem. Tādam izcelsmes mītam, kurā nav pozitīvās morāles un tikuma, nav nekādu pozitīvu izaugsmes cēloņu, un tādēļ to pieņēmušai tautai nav pozitīvās nākotnes – attīstības, un tādēļ tā ar to pašu tiek nolemta iznīcībai.

           Tāda iznīcība vienmēr tiek saldināta ar „iemidzinošu tabletīti” – papildus izredzētības un sevišķuma mītu.

           Kultūra esot cēlusies Latvijā – gājusi uz Indiju, un tad no Indijas izplatījusies pa visu pasauli – un tādā pat garā visos locījumos un variācijās līdz pat „sevišķajam baltiskumam”, „baltiskuma gēnam” un „pasaulē vienīgajām dainām” – līdz „dainu ziedu vītnēm”, ar kurām esot jādodas uz „Gejropu” un tur ar tām jāpušķo tās netīrā netiklības gulta.

           Ukraiņiem visā nopietnībā mēģina iestāstīt, ka piramīdas un sfinksa esot ukraiņu roku darbs! Un vispār – visa pasaules kultūra esot cēlusies Ukrainā, kaut gan tās pirmie īstie kņazi un valdnieki esot atkal tie paši no varjagu zemēm atklīdušie vikingi.

           Senie Ukri esot Ukraiņu īstie senči. Ukri esot dibinājuši Troju. Ēģiptieši tieši esot cēlušies no Ukriem. Ukru dievs esot RA. Vēl pirms Persiešu-Grieķu kara esot bijis Ukru-Persiešu karš, kurā persiešus sakāvuši ukri. Ukraiņu valoda esot Sanskrita pamatā u.t.t. un tādā garā.

           To pašu „tautu prātu valdnieki” iestāsta krieviem. Visa Eiropa esot viena liela senā Krievija un mūs no Romas impērijas šķirot nedaudzi gadsimti, bet visa 2000 gadu vēsture esot mākslīgos vēstījumos pagarināti nedaudzi gadsimti. Zadornovam pat veselai filmiņai par slaveno vikingu – „krievu senču” laikiem naudu iedevuši un lielum lielos „seno laiku” festivālus ar Gejropas atbalstu rīko, tāpat kā Latvijā te notiek ar „viduslaiku restaurācijas” kulta devīzi.

           - Un ko tad, kungi un dāmas, apdziedat, glorificējat un restaurējat?
           Viduslaikus – tumsonības, fanātisma, cilvēknīšanas, karu un brutālas, netīras izdzīvošanas tikumu laiku! Tumsas gadsimtus! Pagrimuma laikmetu. Laiku, kāds iestājās pēc zinātnes, kultūras pamatu un Garīgās tikumības iznīcināšanas.

           „Prātu valdnieki” šodienas Ukrainai par „Ukrainas” izcelsmes mītu ielikuši Otrā Pasaules kara zaudētāja Hitlera pakalpiņa Banderas mītu par lielo Ukrainu, aiz kura acīmredzami šūpojas Austroungārijas ēzeļa ausis un anglosakšu āža kāja, bet visam pa virsu uzpūsts hitleriski noformēts žīdiskā pārcilvēciskuma izredzētības pūdercukurs. „Tautu prātu valdnieki” vienmēr un visur atrod tādus, kuri atsaucas uz viņu izredzētības, pārākuma un sevišķuma piedāvājumu, kurš esot jārealizē kādā īpašā kārtā kādā vēsturiskā izredzētības vai atriebes misijā. Tā pasaulē nāk Kārļi Lielie, Hitleri un Porošenkas, kuriem apsolīta visu grēku piedošana un veikta Sirdsapziņas amputācija.

           Paskatieties uz tiem, kurus Jūs esat ievēlējuši, kuri tagad stāv Latvijas varas nesējos un kurus Jūs atkal šogad ievēlēsiet! Visi viņi ir „tautu prātu valdnieku” saposti, safrizēti un sačubināti!

Palūkojiet tur, kur ir Cilvēka Sirdsapziņa – tur viņiem ir tukšums...
Tāds pats tukšums ir „Maidana varoņos”, kuri nacistu sveicienā uzgavilē saviem Trešā Reiha laiku varoņiem – slepkavām, par kuru zvērībām mulsa pat vācieši. Ar viņiem var līdzināties tikai žīdu bībeles varoņi, kuri esot izkāvuši visus pilsētas iedzīvotājus līdz ar visiem suņiem, aitām, kazām un putniem! (Tas, ko viņi tagad dara Doņeckā un Luganskā!)

To tukšumu Jūs atradīsiet visā „labajā sektorā”, „nacionālajā gvardē”, visos savos ministros un Gejrosavienības līderos. Paskatieties miglaini žulgainajās Merkeles, Barozu, Van Rompeja acīs un tukšajā Kamerona, Rasmusena, Vairiņas, Straujumas un Rinkēviča skatienā. Cilvēki ar amputētu Sirdsapziņu – savu tautu negods un sodība – tie, kas vienlaicīgi ir tautas slimības aina un soģi. Tie, kuri par saviem izcelsmes varoņiem liek slepkavas un laupītājus, tam nolemj sevi. Tie, kuri sava ceļa sākumā liek morāli nepilnvērtīgu mītu, kļūst nepilnvērtīgi, un kā tādi – par svešķermeņiem Dabā un vēsturē, tāpēc tos izspļauj kā viena , tā arī otra.

Trešais Reihs un tā „varoņi” ieveda kapos un vēstures mēslainē visus, kuri to tobrīd bija pelnījuši. Tos, kurus nepiebeidza Hitlera „vadonība”, tos Ukrainā piebeigs Jaroša, Porošenko un citu Maidana „varoņu” un „vadoņu” vadībā, bet Gejropā tādiem noteikti nāks kāds vadonis, kuram būs lemts tos visus savest viņu kara kapiņos... tāpat, kā Latvijā savs.

- Nu, ko Rinkevič, stāsies priekšgalā vai varbūt ir kāds cits gribētājs?
- Varbūt Vairiņu palaidīsi priekšā?

***

- Ar ko tad vadoņi cīnās Ukrainā un kāpēc viņi cieš tādu sakāvi no „teroristu saujiņas, kuru Doņeckā un Luganskā neviens neieredz” (Ukrainas TV un Latvijas mikrofona varoņu stāstiņi kara sākumā)?
- Kur viņi ņem ieročus?
- Kāpēc „taisnīgo tautas dusmu” un „moskaļu nažotāju” armija cieš tādu sakāvi no „krievu armijas” (kā to stāsta tagad, kad karš ir zaudēts)?
ASV, Gejropas, Ukrainas un Latvijas meļi stāsta, ka Krievija esot piegādājusi ieročus un ievedusi savu karaspēku Ukrainā.
- Vai tā ir?
- Vai ir citi varianti?
Ir, ir citi varianti un vairāki!
Ir vēsturiskā pieredze, veselais saprāts un konkrētas darbojošās personas.
- Kur ņem ieročus?
Ļoti vienkārši.

1. Doņeckas un Luganskas apgabalos, tāpat kā visā Ukrainā bija izvietotas armijas daļas, bāzes un noliktavas. Ieroči no tām nāk divos ceļos.

Pirmais ceļš ir tieša armijas daļu rīcībā esošo krājumu iegūšana šīs bāzes ieņemot zemessardzei vai armijas daļām pārejot zemessardzes pusē. Tādu gadījumu bija pietiekami daudz. Armijas daļās bija pietiekami daudz vietējo iedzīvotāju, kuri, protams, negribēja te redzēt „Maidana varoņus” un „nacionālo gvardi”.

Otrais ceļš ir ukraiņu armijas virsnieki. Jau sen zināms – „ja gribi nopirkt tanku, tad sameklē ukraiņu praporščiku!” Armija vienmēr tirgo ieročus. Čečenijas kara laikā Krievijas armija (arī visaugstākajos līmeņos) bagātīgi apgādāja čečenu kaujiniekus. Arvien no Ukrainas pienāk ziņas, ka nacionālo bataljonu vienību komandieriem tiek prasīts parakstīt melīgus aktus par to, ka viņu rīcībā it kā esot bijuši lieli ieroču, munīcijas un bruņu tehnikas daudzumi, kas zaudēti kaujās vai tur izlietoti. Katrā armijā un valstī vienmēr ir tādi, kuriem ir izdevīgs ilgstošs karš.

Kara laikā vienmēr ir pozitīva vēlēšanu programma. Ukrainā uz šo karu tiek būvēta Radas priekšvēlēšanu kampaņa. Arī Latvijā uz Ukrainas kara (krievi nāk!) tiek būvēta Latvijas nodevēju – Gejropā vedēju un jevro ievēsēju priekšvēlēšanu kampaņa. Ja nebūtu šī kara (krievi nāk), tad „Vienotībai” nebūtu nekādu cerību būt „pie šprices”.

***

Turpinājums sekos...

No philos.lv

PS: Līdzīga rakstura analītiskus rakstus atradīsiet šīs vietnes sadaļā Publicistika un citās sadaļās.
Par Latvijas kā nacionālas valsts kaitīgumu Latvijai lasiet arī seit: Kādēļ nacionāla Latvija ir kaitīga utopija Latvijai




Atpakaļ uz lapas sākumu | Atpakaļ uz sākumu